1. Veselības riski

Šķidrie mēsli no cūku fermām satur ap 300 dažādu smirdīgu vielu, no kuŗām pazīstamākās ir sērūdeņradis un amonjaks. H2S jau vidēji lielās koncentrācijās izsauc elpošanas ceļu patoloģiju (pie 100 – 400 daļiņām uz miljonu gaisā), bet lielā koncentrācijā ir nāvējošs.

Elpošanas ceļu bojājumus izraisa arī NH3, kas ceļas no cūku urīna un fekālijām. Amonjaku vējš var aiznest simtiem kilometru tālu un piesārņot gaisu un ūdeni arī citās vietās. Nitrāti, kas iekļūst organismā, pārveidojas par nitrītiem un uzbrūk sarkanajiem asinsķermeņiem, pārvērsdami hemoglobīnu par metahemoglobīnu, kuŗš atšķirībā no hemoglobīna šūnām skābekli nenes. Darbinieki, kas ieelpo mikrobus cūku fermās, endotoksīnu vai glukānu ietekmē sirgst ar chroniskām kaitēm. Cūku šķidrajos mēslos ir simtiem dažnedažādu gaistošo organisko savienojumu. Šie mēsli ir 30 reizes indīgāki par sadzīves atkritumiem un to bioloģiskais skābekļa patēriņš ir 160 lielāks. Pfiesteria piscicida ir vienšūnis, kas satur paralizējošu neirotoksīnu, kuŗš izraisa zivju paralīzi un var tāpat ietekmēt arī cilvēku. Mēsli satur salmonellas, streptokokus, chlamidijas, utt. Kompleksos cieši iesprostotās cūkas bez tam pie dzīvības uztur tikai antibiotikas krietnās devās, no kā 80 procenti izdalās vidē ar mēsliem. Pret antibiotikām noturīgas baktērijas ir šādu mēslu neatņemama sastāvdaļa tāpat kā S, N, P, hormoni un smagie metāli. Jau P un N vien lielās koncentrācijās izraisa ūdeņu eitrofikāciju un degradē ūdenstilpnes. Regulāras noplūdes no mēslu glabātuvēm draud ar pakāpenisku gruntsūdeņu piesārņojumu un dzeramā ūdens kvalitātes pasliktināšanos. Izvairīdamās no atbildības par šķidro mēslu vienkāršu izliešanu laukos, koncentracijas, kuŗas daudzkārt parsniedz nepieciešamo mēslojumu, cūku fermas slēdz līgumus par šā darba veikšanu ar apakšuzņēmējiem.

2. Baltijas jūŗas piesārņojums Dānijā

Pēc Zviedrijas pētnieku datiem, ko dāņi neapstrīd, Dānijas lauksaimnieki ir lielākais slāpekļa piesārņotājs Baltijas jūŗā: vidēji 57 kg no hektāra, kas izskaidrojams ar to, ka Dānijā ik gadus nobaro 22 miljonus cūku. Ārzemēs, īpaši Austrumeiropā, dāņi ik gadus nobaro vēl kādu miljonu cūku ik gadus. Baltijas jūŗā tā rezultātā ir radušās milzīgas uz visiem laikiem mirušas „platības,“ kaut arī šāda situācija ir pretrunā ar 1992.gada Helsinku konvenciju par piesārņojuma novēršanu Baltijas jūŗā. Konvencijas 6.pants prasa šādiem piesārņotajiem ievērot labākās pieejamās technoloģijas, kas cūkkopības nozarei apkopotas dokumentā BREF (07.2003), sk, kopsavilkumu latviski („Atsauces dokumentā“ par labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem (LPTA) intensīvajā mājputnu un cūku audzēšanā saskaņā ar ES Padomes Direktīvas 96/61/EK 16. panta 2. punktu.) Piemēram, iestrādāt šķidrmēslus zemē, izmantojot konvencionālus mēslu izkliedētājus ar plašu darbības rādiusu, nav LPT. Jāņem vērā arī ES Direktīva par nitrātiem - minimālie obligātie noteikumi mēslu iestrādāšanai zemē ar mērķi nodrošināt visiem ūdeņiem vispārēju aizsardzības līmeni pret slāpekļa savienojumu piesārņojumu, kā arī papildu noteikumi par mēslu iestrādāšanu zemē tā saucamajās nitrātjutīgajās teritorijās. Neraugoties uz visu to, jaunu industriālās cūkkopības gigantu veidošana Latvijā neatbilst ilgtspējīgas attīstības vadlīnijām, kur teikts, ka „ekonomiskā augšupeja nedrīkst degradēt vidi.“

3. Perverss piesardzības principa traktējums Satversmes tiesas spriedumā par Lažas pagastu

Izskatās, ka Latvijas pieeja šā principa piemērojumam paradoksālā kārtā atšķiras no starptautiskās izpratnes un prakses, par to vairāk diskusijā piektdien. Manuprāt Satversmes tiesa pilnībā apgriež otrādi pierādījuma nastu piesardzības principa sakarā, iejaucot šajā lietā sekundāru procedūras jautājumu un ignorējot labas sabiedriskās politikas saturisko imperatīvu -vides un iedzīvotāju veselības nozīmi.

15.2. Satversmes tiesa nepiekrīt Lažas pagasta padomes apgalvojumam, ka saskaņā ar tādiem vides tiesību principiem kā piesardzības un preventīvās darbības principi tai bija pienākums aizliegt turpmāku cūku audzēšanas kompleksu paplašināšanu un būvniecību (sk. lietas materiālu 1. sējuma 127. un 128. lpp. un 5. sējuma 3. lpp.). Zinātniskajā literatūrā ir norādīts, ka praksē preventīvās darbības princips gandrīz vienmēr tiek lietots kopā ar piesardzības principu un abi jēdzieni var tikt lietoti kā sinonīmi (sk.: Krämer L. EC Environmental Law. London: Sweet&Maxwell, 2003, p. 17). Analizējot piesardzības principu, Satversmes tiesa ir secinājusi, ka piesardzības pasākumi jāveic un paredzētā darbība nepieciešamības gadījumā jāaizliedz tad, ja aizdomas par šīs darbības iespējamo negatīvo ietekmi uz vidi ir pamatotas (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 20.2. punktu). Tas nozīmē, ka arī konkrētajā gadījumā Lažas pagasta padomei visupirms bija jāpārliecinās par savu aizdomu pamatotību, iegūstot nepieciešamo informāciju. Tikai pēc tam, ja tas būtu nepieciešams, tā varēja aizliegt jaunu lopkopības fermu celtniecību un esošo fermu paplašināšanu. Jaunu fermu būvniecība vai esošo paplašināšana automātiski nenozīmē vides stāvokļa pasliktināšanos. Var piekrist Pieteikuma iesniedzējas apgalvojumam, ka negatīvu ietekmi uz vidi atstāj nevis pati ferma, bet gan tās darbības rezultātā radīto atkritumu un citu vielu nepareiza apsaimniekošana.

Nr. 2007-11-03 20.2. :

20.2. Piesardzības princips expressis verbis ietverts gan Vides aizsardzības likuma 3.panta pirmās daļas 2. punktā kā viens no vides aizsardzības politikas principiem, gan arī likuma „Par ietekmes uz vidi novērtējumu” 3. panta 5. punktā kā ietekmes uz vidi novērtējuma, arī stratēģiskā novērtējuma, procedūras princips. Likumdevējs skaidri noteicis, ka vides problēmu risināšana uzsākama, jau tad, kad vēl nav saņemti pilnīgi zinātniski pierādījumi par paredzētās darbības negatīvo ietekmi uz vidi. Ja ir pamatotas aizdomas, ka paredzētā darbība negatīvi ietekmēs vidi, jāveic piesardzības pasākumi un, ja nepieciešams, minētā darbība jāaizliedz. Piesardzības pasākumu veikšana attiecībā uz plānošanas dokumentu nozīmē, ka pirms tā pieņemšanas ir jāveic stratēģiskais novērtējums. Likuma “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” 4. panta trešā, ceturtā un piektā daļa noteic tos plānošanas dokumentus, kuriem stratēģisko novērtējumu nepieciešams veikt. Stratēģiskais novērtējums ietver vides pārskata sagatavošanu, apspriešanu, sabiedrības iesaistīšanu vides pārskata apspriešanā un konsultāciju veikšanā, vides pārskata un tā apspriešanas rezultātu izvērtēšanu plānošanas dokumenta sagatavošanā un izmantošanu lēmumu pieņemšanā, kā arī informācijas sniegšanā par pieņemto lēmumu. Vides pārskatā tiek noteikta, aprakstīta un novērtēta attiecīgā plānošanas dokumenta (arī iespējamo alternatīvu) īstenošanas ietekme uz vidi. Saskaņā ar likuma “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” mērķi, stratēģiskajam novērtējumam, kas veicams pirms galīgā lēmuma par plānošanas dokumenta apstiprināšanu pieņemšanas, ir jānodrošina, ka novērtēšanas gaitā iegūtā informācija sekmēs tāda plānošanas dokumenta pieņemšanu, kura īstenošanas rezultātā nelabvēlīgā ietekme uz vidi būs novērsta vai iespējami samazināta. Līdz ar to, pirmkārt, nepieciešamība veikt plānošanas dokumentu stratēģisko novērtējumu izriet no piesardzības principa, kas paredz negatīvo ietekmju izvērtēšanu vēl pirms galīgā lēmuma pieņemšanas. Otrkārt, plānošanas dokumentiem stratēģisko novērtējumu veic, ja tas noteikts ietekmes uz vidi novērtējumu reglamentējošajos normatīvajos aktos. Treškārt, stratēģisko novērtējumu veic, ņemot vērā plānošanas dokumenta izstrādes mērķi. Stratēģiskā novērtējuma neveikšana vai nepienācīga veikšana gadījumos, kad šāds novērtējums ir nepieciešama plānošanas dokumenta pieņemšanas procesa sastāvdaļa, var radīt būtisku procesuālu pārkāpumu.

( ES Reģionu komitejas ilgtspējīgas attīstības komisijas administrators J. Zvirgzdgrauds)