1. Pārtikas ražošanu, tai skaitā cūkkopību, attīstīt kā Latvijai stratēģiski svarīgu nozari.
2. Ievērojami celt ievedmuitu saldētai gaļai un gaļas pārstrādes produktiem.
3. Atcelt atbalstu dzīvu cūku eksportam.
4. Dabu apdraudošas ražotnes aplikt ar īpšu nodokli, kura līdzekļi tiktu novirzīti videi draudzīgu projektu attīstībai, tai skaitā mēslu fermentācijai par biogāzi.
5. Atcelt dubulto tarifu elektroenerģijas iepirkumiem no biogāzes koģenerācijas.
6. Ierobežot cūku kompleksu izmērus un cūku novietņu blīvumu.
7. Padarīt par obligātu prasību lietot gaisa filtrus cūku kompleksu ventilācijā.
8. Uzlabot likumus un normatīvus, kas attiecas uz cūku lielfermu darbību;
a) padarīt stingrākus dzīvnieku labturības noteikumus;
b) pastiprināt kontroli pār potenciālajiem vides piesārņotājiem;
c) paaugstināt sodu apjomus par videi nodarītiem kaitējumiem;
9. Pašvaldībām stingri sekot Orhusas konvencijas vadlīnijām, kas norāda uz iedzīvotāju labklājību ilgtermiņā.
pirmdiena, 2010. gada 22. marts
Brīdinājums pagastiem, kuru zeme pieder ārvalstu uzņēmējiem
Šī gada 18. martā Latvijas TV 1 raidījumā „ Atklātā ceturtdiena” piedalījās Jelgavas novada domes priekšsēdētājs Z. Caune, cūkkopības asociācijas vadītājs V. Sīmanis, vides departamenta pārstāvis A. Lukašēvics, Vides aizsardzības kluba viceprezidente E. Kalniņa, Gudenieku pagasta iedzīvotāja S. Anšica un Sesavas pagasta zemniece I. Bartuševica.
Raidījuma tēma bija dāņu cūku kompleksa būvniecības ieceres apspriešanas likumība Sesavas pagastā, kurā SIA Latagro grasās realizēt projektu, līdzīgu tam, kāds bija iecerēts Gudeniekos.
Mēs gribam atgādināt, ka arī mūsu grupa pabija dāņu kompleksā, kuru kā parādes objektu lieto dāņu firma SAERIMNER, lai iedrošinātu iedzīvotājus atbalstīt topošos dāņu cūkaudzēšanas monstrus. Pēc brauciena mēs rakstījām brīdinošu vēstuli Sesavas pagasta iedzīvotājiem, kuru adresējām laikrakstiem Zemgales Ziņas un Latvijas avīze, jo mums nebija ziņu par pagasta iedzīvotāju aktivitātēm šajā jautājumā. Žēl, ka laikraksti mūsu vēstuli neņēma nopietni un mūsu brīdinājums neizskanēja savlaicīgi. Tagad sesavniekiem cīņa par dzīves kvalitāti būs nedaudz garāka, taču ticam, ka veiksmīga.
Pievienojam pieminēto vēstuli laikrakstiem par to, kā mēs braucām dāņu cūkas skatīties.
Labdien!
Gribam padalīties savā pieredzē, lai veicinātu Latvijas lauku iedzīvotāju līdzdomāšanu par norisēm laukos un dažādu līmeņu kabinetos.
Kā mēs braucām dāņu cūkas lūkoties.
Gudenieku pagastu par piemērotu savam cūkaudzēšanas biznesam izvēlējies SIA ‘’Latagro’’, kuras valdes loceklis ir dānis Klauss Baltsersens (Claus Baltsersen) ar viņam piederošu Lietuvā reģistrētu SIA ’’ Saerimner”.
Jau pērn 16 vietīgs busiņš ar Gudenieku pagasta ekspertiem mēroja ceļu uz Pokrojas rajonā esošu SIA ’’Saerimner” cūkaudzēšanas lielfermu „Muša” Lietuvā, lai priecātos par progresu, kāds aplaimošot arī mūsu pagastu, ja vien deputāti nobalsos par 24000 vietīga cūku nobarošanas kompleksa būvniecību. Atbraukuši no kaimiņvalsts, delegācijas locekļi stāstīja brīnumu lietas. Pa logiem virs fermas gaiteņiem esot redzamas laimīgas cūciņas, kuras gandrīz nemaz nesmirdot, mēsli , koncentrēti slēgtās lagūnās, esot nepamanāmi, jo uz tīrumiem tiekot aiztransportēti pa cauruļvadiem un iespiesti tieši augsnē. Darbavietu esot daudz un darbinieki apmierināti.
Tā kā kaimiņos esošais Lažas pagasts ar savu bēdīgo pieredzi, t.i. nepanesamu mēslu smaku, sagandētiem ceļiem, zemes vērtības krišanos un tiesvedību ar dāņiem, Gudenieku iedzīvotājus darīja neuzticīgus dāņu projektam, tad viņi aizpildīja vairāk kā 100 anketas pret šo ieceri. Vēlāk gan atklājās, ka iedzīvotāju aptauja esot notikusi neatbilstoši procesuālajām normām, pašvaldība un projekta pieteicējs pārkāpuši MK noteikumus Nr.331 un apspriešanas procedūra jāsāk no galā. Vispirms notika iecerētā objekta prezentācija iedzīvotājiem, pēc kuras projekta virzītāji no SIA „Latagro”, samanījuši suitu neuzticību tehniskajam progresam, rīkoja jaunu braucienu uz Lietuvu.
Tā nu 8. aprīlī par investoru naudu braucām jau veseli 28 interesenti uz pieminēto lielfermu „Muša”, kuras šķidrmēslu izkliedes lauki, spriežot pēc izdales materiāliem, stiepjas apmēram 14 km gar Lielupes pieteku- Mūsu.
Mēs tikām uzņemti ļoti laipni. Pārsteidza tiešām nelielais smaku fons kompleksa tuvumā. Apskatījām labi noslēgtās mēslu lagūnas, kuras tiešām atstāja pārliecinošu iespaidu. Varējām pa jumta konstrukcijā iebūvētiem logiem apskatīt sivēnmātes ar sivēniem. Dīvaini, ka nedzirdējām ventilatoru rūkoņu, kuriem pa redzamajām iespaidīga diametra šahtām vajadzētu sūknēt ārā kūts smārdu. Tas izskaidroja to, kāpēc laukā gaiss likās labs. Interesanti, kas notiktu ar cūkām, ja prezentācija ieilgtu? Kompleksa tehniskais direktors mums laipni izstāstīja gan par cūku ēdināšanu, gan dzirdināšanu, gan par lopiņu skaitu, kas pārsniedzot 30000 ( no tiem 6500 ir sivēnmātes), gan par darbinieku skaitu, kas sasniedzot piekto desmitu. Kad jutām, ka stāstījums ieilgst, skaidrojām direktoram, ka pie mums grasās būvēt fermu nobarojamām cūkām, nevis sivēnmātēm ar sivēniem un ka gribam redzēt, kā viņi audzē barokļus un izkliedē šķidrmēslus uz laukiem. Tad viņš mūs aizveda rādīt nobarojamos lopiņus vispirms uz blakus korpusu, kur redzējām tādas pašas sivēnmātes, kā iepriekš. Tā kā sazinājāmies viduvējā krievu valodā, tad atkārtojām vēlreiz savu vēlmi redzēt tieši nobarojamās cūkas.
Mums tas ir svarīgi, jo tieši barokļi rada vislielākos draudus videi. Tie saņem tādu barību, kura gan dod vislielākos augšanas tempus, bet pēc iziešanas caur zarnu traktu izdala visneciešamāko smaku. Baroklis rada vairāk mēslu un vircas nekā jaundzimušais sivēniņš līdz atšķiršanai no mātes. Tieši nobarojamās cūkas patērē visvairāk artēziskā ūdens aizgaldu un grīdu skalošanai, dzeršanai. Šādi škidrmēsli ir sevišķi šķidri un tilpumaini ( tikai 4% sausnes pēc www. dagbladet-holstebro datiem ), tos uz slapjiem laukiem nav iespējams izkliedēt un ieart tā, lai tie nenonāktu grāvjos un upēs. Tāpēc 6500 sivēnmāšu fermu nevar salīdzināt ar 24000 nobarojamo cūku fermu.
Tehniskais direktors Vaidotas Židanavičius atzinās, ka nezinot, kur viņu fermā atrodas nobarojamās cūkas un, telefoniski pakonsultējies ar veterinārārstu, nu jau mazāk laipni, veda mūs atpakaļ uz jau redzēto kompleksa daļu, kur pašā tālākajā galā lepni rādīja mums remontcūciņas, uzdodot tās par barokļiem. Tāda rīcība mums lika domāt, ka šī prezentācija ir padomjlaiku stila izrādīšanās un mūs „pavilka uz kašķi”. Nu jau uzstājām uz iespēju redzēt kaut ko līdzīgu mūsu pagastā iecerētajam variantam.
Apjukušais direktora kungs ataicināja palīgā veterinārārstu un ieveda mūs telpā ar klātu kafijas galdu, cerēdams, ka kūkas saēdušies mēs kļūsim pielaidīgāki. Bet mēs atļāvāmies pajautāt, vai Mūsas upes zivju bojāeja pagājušajā rudenī nav saistīta ar Lietuvas presē minētajām biežajām šķidrmēslu pārvadu avārijām. Abi apgalvoja, ka prese to vien gribot, kā nomelnot viņu godīgo uzņēmumu. Tomēr, dzirdējuši, ka mēs varam nosaukt pat sodanaudu apmērus, kurus „Saerimner” pēdējā laikā samaksājis par kaitējumiem videi, cūku kompleksa prezentētāji atzina, ka šķidrmēslu cauruļvadus viņiem bojājot sabotieri. Tie esot apkārtējie iedzīvotāji, kuri tik ļoti gribot strādāt dāņu fermā, ka atraidījuma gadījumos izdarot dažādus kaitējumus un nomelnojot dāņu uzņēmēju labo slavu. Teicām, ka pirms brauciena telefoniski aptaujātie Linkuvas
(apm. 7 km. no kompleksa) iedzīvotāji un iestāžu darbinieki viennozīmīgi izteica neapmierinātību ar cūku kompleksa darbību, nemitīgu smaku pilsētiņā, kas jūtama visu laiku, ne tikai mēslošanas laikā. Uz to saņēmām V. Židanavičiusa atbildi, par ļaužu lielo skaudību uz „Mūšas” darbiniekiem.
Redzēdami, ka neuzticamies viņu reklāmai, prezentētāji piedāvāja izrādīt nobarojamo cūku fermu, ap kuru tiekot izkliedēti šķidrmēsli, tikai tā atrodas vēl 100 km dziļāk Lietuvā, pretējā virzienā mūsu mājupceļam. Lai iekļūtu tajā jāmazgājas un jāpārģērbjas specapģērbā, kuru fermā šobrīd trūkstot, un jāparakstās, ka neesi ar cūkām bijis kontaktā 48 stundas. Tā kā gandrīz visiem brauciena dalībniekiem mājās ir pa ruksim, tad no brauciena atteicāmies, turklāt laiks arī bija iztērēts.
Mājupceļā aprunājāmies ar aktīvu Lietuvas vides aktīvisti, pensionētu skolotāju Genovaiti Valčiukieni. Viņa ir saņēmusi Baltā eņģeļa nomināciju par pašaizliedzīgu dabas un cilvēku aizstāvēšanu, cīnoties gan ar vietējiem, gan Briseles ierēdņiem. Šī sieviete atbrauca no Rozalimo pilsētiņas, lai mūs brīdinātu par dāņu investoru skaistajiem solījumiem sākumā un agresīvo, negodīgo attieksmi pret Lietuvas dabu un cilvēkiem vēlāk. Vietējie iedzīvotāji piesārņojuma dēļ nevarot lietot aku ūdeni, lauciniekiem tagad jāpērkot ūdens veikalā. Drēbes, žāvētas laukā vairākus kilometrus no kompleksa, smirdot tā, ka nelīdzot pat pārmazgāšana.Viņa pastāstīja par daudzajām tiesām, kurās ar dārgu advokātu palīdzību uzvaru pār vietējām pašvaldībām un iedzīvotājiem mēģina gūt dāņu firmas, jo izmanto likumdevēju radītās likumu nepilnības.
Otrs todien satiktais dāņu cūkaudzētāju oponents bija Pokrojas rajona deputāts un zemnieks Gediminas Grybe, kurš informēja mūs gan par dāņu firmu negodīgi noslēgtiem līgumiem ar zemniekiem, kuru laukos no lielfermām tiek izkliedēti cūku šķidrmēsli, gan par graudu iepirkšanu no zemniekiem. Viņš pastāstīja, ka šķidrmēslu cauruļvadi, pretēji solītajai to iestrādei dziļi zemē, tiekot nostiepti pa virszemi, bieži tiekot bojāti un noplūdes netiekot savlaicīgi novērstas, bet sodanaudas par vides piesārņošanu jāmaksā zemes īpašniekiem, kuri to iznomājuši dāņu uzņēmumam. Lauki tiekot pārsātināti ar šķidrmēsliem tā, ka pārmērīgā mitruma dēļ sēja aizkavējas par pāris nedēļām. Graudus zemnieki spiesti pārdot par lopbarības graudu cenu, neatkarīgi no kvalitātes un bijuši pat gadījumi, ka pārmēslošanas dēļ, graudi nav pieņemti ne pārtikai, ne cūku nobarošanai. Grybes kungs mums iedeva kompaktdisku ar Lietuvas televīzijas veidotu filmu par šīs industrijas dabu Lietuvā un Viļņas Universitātes medicīnas fakultātes profesora Algirdas Baubinas vērtējumu par industrijas kaitīgo ietekmi uz sabiedrības veselību.
Brauciena rezultātā mēs secinājām, ka ne tikai cūkās, vai to mēslos ir problēma. Problēma ir:
1) Zemnieku izmisumā, ko rada negodīga atbalsta maksājumu sadale starp ES vecām un jaunām dalībvalstīm. Tas spiež lauku uzņēmējus izpārdot savas zemes un kļūt par kalpiem pie svešzemju investoriem ;
2) Mūsu Zemkopības ministrijas ierēdņu un Zemnieku saeimas amatpersonu atklātā un slēptā sadarbība ar skandināvu akcionāriem, kas noved pie vēl atlikušo lauksaimniecības nozaru likvidācijas Latvijā. Tā vietā, lai meklētu piena produkcijas eksporta iespējas, mūsu lauksaimniecības amatpersonas stāsta, cik ļoti Latvijā trūkst cūkgaļas. Neizprotama ir gaļas vadāšana no Polijas uz Latviju un Lietuvu, no Lietuvas un Latvijas uz Poliju un Krieviju;
3) Vecās ES dalībvalstu protekcionisma noliegums ir tikai lozungs, kuru ievēro tikai mūsu ierēdņi, bet vecās dalībvalstis turpina savu uzņēmēju lobēšanu, kā tas notiek ar dāņu cūku biznesa pārcelšanu uz Baltijas valstīm;
4) Nesakārtotība likumos un normatīvos, kas ļauj jaunajās ES dalībvalstīs celt fermas ar neierobežoti lielu cūku skaitu, daudzkārt lielākas kā tās, kuras darbojas, piemēram, Vācijā un Dānijā. Jo lielāka cūku koncentrācija, jo lielāks drauds apkārtējai videi un iedzīvotājiem. Mūsu valsts piezemētās prasības ietekmes uz vidi sertifikāta saņemšanai un vājas normatīvu izpildes uzraudzības dēļ, Latvija var kļūt par ES izgāztuvi.
Tāpēc aicinām tos, kurus investori kārdina ar modernām tehnoloģijām, darbavietām, graudu iepirkumiem, būt vērīgiem un uzmanīgiem, sevišķi braucot īpaši sagatavotos prezentāciju braucienos, kuros pat nokaltušu zāli, jūsu skatienam, var nokrāsot zaļāku.
Raidījuma tēma bija dāņu cūku kompleksa būvniecības ieceres apspriešanas likumība Sesavas pagastā, kurā SIA Latagro grasās realizēt projektu, līdzīgu tam, kāds bija iecerēts Gudeniekos.
Mēs gribam atgādināt, ka arī mūsu grupa pabija dāņu kompleksā, kuru kā parādes objektu lieto dāņu firma SAERIMNER, lai iedrošinātu iedzīvotājus atbalstīt topošos dāņu cūkaudzēšanas monstrus. Pēc brauciena mēs rakstījām brīdinošu vēstuli Sesavas pagasta iedzīvotājiem, kuru adresējām laikrakstiem Zemgales Ziņas un Latvijas avīze, jo mums nebija ziņu par pagasta iedzīvotāju aktivitātēm šajā jautājumā. Žēl, ka laikraksti mūsu vēstuli neņēma nopietni un mūsu brīdinājums neizskanēja savlaicīgi. Tagad sesavniekiem cīņa par dzīves kvalitāti būs nedaudz garāka, taču ticam, ka veiksmīga.
Pievienojam pieminēto vēstuli laikrakstiem par to, kā mēs braucām dāņu cūkas skatīties.
Labdien!
Gribam padalīties savā pieredzē, lai veicinātu Latvijas lauku iedzīvotāju līdzdomāšanu par norisēm laukos un dažādu līmeņu kabinetos.
Kā mēs braucām dāņu cūkas lūkoties.
Gudenieku pagastu par piemērotu savam cūkaudzēšanas biznesam izvēlējies SIA ‘’Latagro’’, kuras valdes loceklis ir dānis Klauss Baltsersens (Claus Baltsersen) ar viņam piederošu Lietuvā reģistrētu SIA ’’ Saerimner”.
Jau pērn 16 vietīgs busiņš ar Gudenieku pagasta ekspertiem mēroja ceļu uz Pokrojas rajonā esošu SIA ’’Saerimner” cūkaudzēšanas lielfermu „Muša” Lietuvā, lai priecātos par progresu, kāds aplaimošot arī mūsu pagastu, ja vien deputāti nobalsos par 24000 vietīga cūku nobarošanas kompleksa būvniecību. Atbraukuši no kaimiņvalsts, delegācijas locekļi stāstīja brīnumu lietas. Pa logiem virs fermas gaiteņiem esot redzamas laimīgas cūciņas, kuras gandrīz nemaz nesmirdot, mēsli , koncentrēti slēgtās lagūnās, esot nepamanāmi, jo uz tīrumiem tiekot aiztransportēti pa cauruļvadiem un iespiesti tieši augsnē. Darbavietu esot daudz un darbinieki apmierināti.
Tā kā kaimiņos esošais Lažas pagasts ar savu bēdīgo pieredzi, t.i. nepanesamu mēslu smaku, sagandētiem ceļiem, zemes vērtības krišanos un tiesvedību ar dāņiem, Gudenieku iedzīvotājus darīja neuzticīgus dāņu projektam, tad viņi aizpildīja vairāk kā 100 anketas pret šo ieceri. Vēlāk gan atklājās, ka iedzīvotāju aptauja esot notikusi neatbilstoši procesuālajām normām, pašvaldība un projekta pieteicējs pārkāpuši MK noteikumus Nr.331 un apspriešanas procedūra jāsāk no galā. Vispirms notika iecerētā objekta prezentācija iedzīvotājiem, pēc kuras projekta virzītāji no SIA „Latagro”, samanījuši suitu neuzticību tehniskajam progresam, rīkoja jaunu braucienu uz Lietuvu.
Tā nu 8. aprīlī par investoru naudu braucām jau veseli 28 interesenti uz pieminēto lielfermu „Muša”, kuras šķidrmēslu izkliedes lauki, spriežot pēc izdales materiāliem, stiepjas apmēram 14 km gar Lielupes pieteku- Mūsu.
Mēs tikām uzņemti ļoti laipni. Pārsteidza tiešām nelielais smaku fons kompleksa tuvumā. Apskatījām labi noslēgtās mēslu lagūnas, kuras tiešām atstāja pārliecinošu iespaidu. Varējām pa jumta konstrukcijā iebūvētiem logiem apskatīt sivēnmātes ar sivēniem. Dīvaini, ka nedzirdējām ventilatoru rūkoņu, kuriem pa redzamajām iespaidīga diametra šahtām vajadzētu sūknēt ārā kūts smārdu. Tas izskaidroja to, kāpēc laukā gaiss likās labs. Interesanti, kas notiktu ar cūkām, ja prezentācija ieilgtu? Kompleksa tehniskais direktors mums laipni izstāstīja gan par cūku ēdināšanu, gan dzirdināšanu, gan par lopiņu skaitu, kas pārsniedzot 30000 ( no tiem 6500 ir sivēnmātes), gan par darbinieku skaitu, kas sasniedzot piekto desmitu. Kad jutām, ka stāstījums ieilgst, skaidrojām direktoram, ka pie mums grasās būvēt fermu nobarojamām cūkām, nevis sivēnmātēm ar sivēniem un ka gribam redzēt, kā viņi audzē barokļus un izkliedē šķidrmēslus uz laukiem. Tad viņš mūs aizveda rādīt nobarojamos lopiņus vispirms uz blakus korpusu, kur redzējām tādas pašas sivēnmātes, kā iepriekš. Tā kā sazinājāmies viduvējā krievu valodā, tad atkārtojām vēlreiz savu vēlmi redzēt tieši nobarojamās cūkas.
Mums tas ir svarīgi, jo tieši barokļi rada vislielākos draudus videi. Tie saņem tādu barību, kura gan dod vislielākos augšanas tempus, bet pēc iziešanas caur zarnu traktu izdala visneciešamāko smaku. Baroklis rada vairāk mēslu un vircas nekā jaundzimušais sivēniņš līdz atšķiršanai no mātes. Tieši nobarojamās cūkas patērē visvairāk artēziskā ūdens aizgaldu un grīdu skalošanai, dzeršanai. Šādi škidrmēsli ir sevišķi šķidri un tilpumaini ( tikai 4% sausnes pēc www. dagbladet-holstebro datiem ), tos uz slapjiem laukiem nav iespējams izkliedēt un ieart tā, lai tie nenonāktu grāvjos un upēs. Tāpēc 6500 sivēnmāšu fermu nevar salīdzināt ar 24000 nobarojamo cūku fermu.
Tehniskais direktors Vaidotas Židanavičius atzinās, ka nezinot, kur viņu fermā atrodas nobarojamās cūkas un, telefoniski pakonsultējies ar veterinārārstu, nu jau mazāk laipni, veda mūs atpakaļ uz jau redzēto kompleksa daļu, kur pašā tālākajā galā lepni rādīja mums remontcūciņas, uzdodot tās par barokļiem. Tāda rīcība mums lika domāt, ka šī prezentācija ir padomjlaiku stila izrādīšanās un mūs „pavilka uz kašķi”. Nu jau uzstājām uz iespēju redzēt kaut ko līdzīgu mūsu pagastā iecerētajam variantam.
Apjukušais direktora kungs ataicināja palīgā veterinārārstu un ieveda mūs telpā ar klātu kafijas galdu, cerēdams, ka kūkas saēdušies mēs kļūsim pielaidīgāki. Bet mēs atļāvāmies pajautāt, vai Mūsas upes zivju bojāeja pagājušajā rudenī nav saistīta ar Lietuvas presē minētajām biežajām šķidrmēslu pārvadu avārijām. Abi apgalvoja, ka prese to vien gribot, kā nomelnot viņu godīgo uzņēmumu. Tomēr, dzirdējuši, ka mēs varam nosaukt pat sodanaudu apmērus, kurus „Saerimner” pēdējā laikā samaksājis par kaitējumiem videi, cūku kompleksa prezentētāji atzina, ka šķidrmēslu cauruļvadus viņiem bojājot sabotieri. Tie esot apkārtējie iedzīvotāji, kuri tik ļoti gribot strādāt dāņu fermā, ka atraidījuma gadījumos izdarot dažādus kaitējumus un nomelnojot dāņu uzņēmēju labo slavu. Teicām, ka pirms brauciena telefoniski aptaujātie Linkuvas
(apm. 7 km. no kompleksa) iedzīvotāji un iestāžu darbinieki viennozīmīgi izteica neapmierinātību ar cūku kompleksa darbību, nemitīgu smaku pilsētiņā, kas jūtama visu laiku, ne tikai mēslošanas laikā. Uz to saņēmām V. Židanavičiusa atbildi, par ļaužu lielo skaudību uz „Mūšas” darbiniekiem.
Redzēdami, ka neuzticamies viņu reklāmai, prezentētāji piedāvāja izrādīt nobarojamo cūku fermu, ap kuru tiekot izkliedēti šķidrmēsli, tikai tā atrodas vēl 100 km dziļāk Lietuvā, pretējā virzienā mūsu mājupceļam. Lai iekļūtu tajā jāmazgājas un jāpārģērbjas specapģērbā, kuru fermā šobrīd trūkstot, un jāparakstās, ka neesi ar cūkām bijis kontaktā 48 stundas. Tā kā gandrīz visiem brauciena dalībniekiem mājās ir pa ruksim, tad no brauciena atteicāmies, turklāt laiks arī bija iztērēts.
Mājupceļā aprunājāmies ar aktīvu Lietuvas vides aktīvisti, pensionētu skolotāju Genovaiti Valčiukieni. Viņa ir saņēmusi Baltā eņģeļa nomināciju par pašaizliedzīgu dabas un cilvēku aizstāvēšanu, cīnoties gan ar vietējiem, gan Briseles ierēdņiem. Šī sieviete atbrauca no Rozalimo pilsētiņas, lai mūs brīdinātu par dāņu investoru skaistajiem solījumiem sākumā un agresīvo, negodīgo attieksmi pret Lietuvas dabu un cilvēkiem vēlāk. Vietējie iedzīvotāji piesārņojuma dēļ nevarot lietot aku ūdeni, lauciniekiem tagad jāpērkot ūdens veikalā. Drēbes, žāvētas laukā vairākus kilometrus no kompleksa, smirdot tā, ka nelīdzot pat pārmazgāšana.Viņa pastāstīja par daudzajām tiesām, kurās ar dārgu advokātu palīdzību uzvaru pār vietējām pašvaldībām un iedzīvotājiem mēģina gūt dāņu firmas, jo izmanto likumdevēju radītās likumu nepilnības.
Otrs todien satiktais dāņu cūkaudzētāju oponents bija Pokrojas rajona deputāts un zemnieks Gediminas Grybe, kurš informēja mūs gan par dāņu firmu negodīgi noslēgtiem līgumiem ar zemniekiem, kuru laukos no lielfermām tiek izkliedēti cūku šķidrmēsli, gan par graudu iepirkšanu no zemniekiem. Viņš pastāstīja, ka šķidrmēslu cauruļvadi, pretēji solītajai to iestrādei dziļi zemē, tiekot nostiepti pa virszemi, bieži tiekot bojāti un noplūdes netiekot savlaicīgi novērstas, bet sodanaudas par vides piesārņošanu jāmaksā zemes īpašniekiem, kuri to iznomājuši dāņu uzņēmumam. Lauki tiekot pārsātināti ar šķidrmēsliem tā, ka pārmērīgā mitruma dēļ sēja aizkavējas par pāris nedēļām. Graudus zemnieki spiesti pārdot par lopbarības graudu cenu, neatkarīgi no kvalitātes un bijuši pat gadījumi, ka pārmēslošanas dēļ, graudi nav pieņemti ne pārtikai, ne cūku nobarošanai. Grybes kungs mums iedeva kompaktdisku ar Lietuvas televīzijas veidotu filmu par šīs industrijas dabu Lietuvā un Viļņas Universitātes medicīnas fakultātes profesora Algirdas Baubinas vērtējumu par industrijas kaitīgo ietekmi uz sabiedrības veselību.
Brauciena rezultātā mēs secinājām, ka ne tikai cūkās, vai to mēslos ir problēma. Problēma ir:
1) Zemnieku izmisumā, ko rada negodīga atbalsta maksājumu sadale starp ES vecām un jaunām dalībvalstīm. Tas spiež lauku uzņēmējus izpārdot savas zemes un kļūt par kalpiem pie svešzemju investoriem ;
2) Mūsu Zemkopības ministrijas ierēdņu un Zemnieku saeimas amatpersonu atklātā un slēptā sadarbība ar skandināvu akcionāriem, kas noved pie vēl atlikušo lauksaimniecības nozaru likvidācijas Latvijā. Tā vietā, lai meklētu piena produkcijas eksporta iespējas, mūsu lauksaimniecības amatpersonas stāsta, cik ļoti Latvijā trūkst cūkgaļas. Neizprotama ir gaļas vadāšana no Polijas uz Latviju un Lietuvu, no Lietuvas un Latvijas uz Poliju un Krieviju;
3) Vecās ES dalībvalstu protekcionisma noliegums ir tikai lozungs, kuru ievēro tikai mūsu ierēdņi, bet vecās dalībvalstis turpina savu uzņēmēju lobēšanu, kā tas notiek ar dāņu cūku biznesa pārcelšanu uz Baltijas valstīm;
4) Nesakārtotība likumos un normatīvos, kas ļauj jaunajās ES dalībvalstīs celt fermas ar neierobežoti lielu cūku skaitu, daudzkārt lielākas kā tās, kuras darbojas, piemēram, Vācijā un Dānijā. Jo lielāka cūku koncentrācija, jo lielāks drauds apkārtējai videi un iedzīvotājiem. Mūsu valsts piezemētās prasības ietekmes uz vidi sertifikāta saņemšanai un vājas normatīvu izpildes uzraudzības dēļ, Latvija var kļūt par ES izgāztuvi.
Tāpēc aicinām tos, kurus investori kārdina ar modernām tehnoloģijām, darbavietām, graudu iepirkumiem, būt vērīgiem un uzmanīgiem, sevišķi braucot īpaši sagatavotos prezentāciju braucienos, kuros pat nokaltušu zāli, jūsu skatienam, var nokrāsot zaļāku.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
